2021. gada 27. oktobrī pasaules mēroga rakstniekam, pilsētas un sieviešu apdziedātājam, latviešu modernās dzejas pamatlicējam Aleksandram Čakam apritēs 120. jubileja.

Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Aleksandra Čaka memoriālajam dzīvoklim-muzejam ir daudz ieceru skaistām A. Čaka 120. dzimšanas dienas svinībām. Taču, ņemot vērā neziņu par to, kā vīruss ietekmēs radošās ieceres un mūsu dzīvi, visu dzejnieka jubilejas gadu – klātienē vai attālināti, tiešsaistē vai plecu pie pleca – mēs būsim kopā caur dzejnieka dzeju, poēmām, stāstiem un atmiņām.

Foto: F64 Photo Agency / Dmitrijs Sulžics.

Kad tas atkal būs atļauts, Aleksandra Čaka memoriālais dzīvoklis-muzejs gaidīs visus interesentus ciemos klātienē. Muzejs ir A. Čaka pēdējā dzīves vieta, kur viņš dzīvojis no 1937. gada līdz 1950. gadam. Padomju laikā daļa no istabām tika izīrētas. Lāčplēša ielas 48/50 nama 14. dzīvoklī dzīvojuši daudzi slaveni latviešu literatūras darbinieki, uzturot spēkā literārās dzīves vērtības. Unikālā kārtā saglabātas dzejnieka mēbeles, bibliotēka, vērtīgi mākslas darbi, sadzīves priekšmeti, fotoattēli, rokraksti, apģērbi un tekstilijas. Dzīvoklī saglabājusies dzejnieka darbus un pasaules skatījumu caurstrāvojošā īpašā aura.

Pagājušajā gadā, kad muzejs svinēja savu pastāvēšanas 20 gadu jubileju, tas tika renovēts. Fotogalerijā piedāvājam ielūkoties, kā Čaka dzīvoklis izskatās.

Foto: F64 Photo Agency / Dmitrijs Sulžics.

Visa gada garumā Aleksandra Čaka memoriālajā dzīvokļa-muzeja mājaslapā direktore un vadošā A. Čaka daiļrades un dzīves pētniece Antra Medne piedāvās kādu mazāk zināmu stāstu par dzejnieku. Pirmajā stāstā A. Medne stāsta par Aleksandra Čaka dzimtas vilšanos: “A. Čaka dzimtas pārstāvji sākumā nemaz nebija laimīgi, ka Aleksandrs Čaks izvēlējās savu dzīvi saistīt ar literatūru. 1924. gadā viņš iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet nepabeidza to, jo nespēja nokārtot pirmo sesiju. Otrais mēģinājums apgūt profesiju bija Obligatorisko skolu skolotāju sagatavošanas kursos. Tos pabeidzis un ieguvis tiesības stādāt par skolotāju, A. Čaks trīs gadus aktīvi darbojās Drabešu bērnu internātskolā, uzņemdamies atbildību gan par skolēnu mācībām, gan ārpusklases nodarbībām. Gan A. Čaka vecāki, gan radu saime bija laimīgi, ka dēls ieguvis labu profesiju, kurā viņam ir panākumi un labs atalgojums. Dzimtā bija liela vilšanās, kad 1928. gadā viņš pameta labu darbu un atgriezās Rīgā pie vecākiem bez iztikas līdzekļiem. Tikai tad, kad iznāca dzejnieka pirmās grāmatas “Es un šis laiks” un “Sirds uz trotuāra”, attieksme mazliet mainījās: “Pirmie dzejoļi! Radi gan nebija muļķi un zināja, ka tādi modīgi dzejoļi jau parādījušies arī citu tautu literatūrā. Taču, ja tāds putns izšķiļas pašu ligzdā, tad tā ir pavisam cita lieta,” – rakstīja A. Čaka brālēns Longīns Apkalns. 1937. gadā, kad tika publicēts poēmu cikls “Mūžības skartie”, radi beidzot sajuta patiesu lepnumu par savu slaveno dzimtas pārstāvi.”

Aicinām sekot informācijai un nākamo stāstu meklēt muzeja mājas lapā.

Informāciju sagatavoja:

Vineta Žilinska,

Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības

mediju un komunikācijas projektu vadītāja.

E-pasts: vineta.zilinska@riga.lv