Vakar, 27. oktobrī, pasaules mēroga rakstniekam, pilsētas un sieviešu apdziedātājam, latviešu modernās dzejas pamatlicējam Aleksandram Čakam apritēja 120. jubileja. Līdz jubilejai Aleksandra Čaka muzeja direktore un vadošā A. Čaka daiļrades un dzīves pētniece Antra Medne piedāvāja kādu mazāk zināmu stāstu par dzejnieku — kopumā tie ir četrpadsmit stāsti. Šis ir noslēdzošais. Visus četrpadsmit stāstus var lasīt Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības un Aleksandra Čaka muzeja tīmekļa vietnēs.

14. stāsts. Noslēgums un sākums

Aleksandrs bija luteklis. Vienīgais bērns savā ģimenē. Latviešu zemnieku un amatnieku pēctecis. Piedzima pilsoniskajā Rīgā. Pilsētnieks. Iedzimtas. Rīgas iedzimtais. No tēva-drēbniekmeistara moderni apšūts, no mātes-labās manierēs audzināts. Tas noderēja visu dzīvi – perfekts vizuālais tēls, kas tika papildināts ar iznesību, dāsnumu, talantu.

Daudzreiz atzinās mīlestībā savai pilsētai. Sarunājās ar tirgus sievām. Ormaņiem mācīja viņu darbu, izbraukāja ar tramvaju visu Rīgu un vēlos vakaros, kad pilsēta pieklusa, klausījās tramvaju skaņās aiz loga. Izmisuma un aizvainojumu brīžos iegāja Svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcā nolikt sveci un sakārtot domas. Krogos kopā ar draugiem un meitenēm, skanot Bellacord platēm, dejoja līdz rītam. Un rakstīja, par spīti tuvo cilvēku neticībai, šaubām un pārmetumiem.

• Plašāk par Aleksandra Čaka 120 gadu jubilejai veltīto pasākumu ciklu: https://kulturasapvieniba.riga.lv/lv/jaunumi/daudz-laimes-120-dzimsanas-diena-cak-jubilejas-pasakumi-klatiene-notiks-velak/

Antra Medne,

Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības

Aleksandra Čaka memoriālā dzīvokļa-muzeja direktore.